Rss

Mazzalve

Uhh, uhh! Beidzot esmu ticis ārā no šaurās Latvijas Pasta ,,ceļasomas” un varu brīvi uzelpot! Esmu laukos! Skaistajā Sēlijā! Neretas novada Mazzalves pagastā. Pašā Lietuvas pierobežā.

A1

Visu laiku, sēžot pasta ceļasomā, es lauzīju galvu – uz kurieni īsti es braucu – Mazzalvi vai Ērberģi? Kad atbraucu, uzzināju, ka šis jautājums moka daudzus iebraucējus. Es kā ļoti ziņkārīgs lācis uzreiz to pajautāju. Izrādās, ka Mazzalve ir viss pagasts, bet Ērberģe ir pagasta centrs, vecākā apdzīvotākā vieta. Padomju laikos valstsvīriem ļoti neesot gribējies pagastam atstāt  vācisko nosaukumu, tāpēc izdomājuši  jaunu. Un tā tagad abi nosaukumi mulsinot iebraucēju prātus. Pirmoreiz Ērberģe vēstures dokumentos esot minēta 1465.gadā! Sen gan!

A2

Nu tā! Iešu kājām uz skaistāko un sakoptāko pagasta vietu – Ērberģes muižu, kas, pateicoties pagasta entuziastiem, kļuvusi par tūristu  apskates vietu Latvijā. Vasarā te ciemiņus  sagaida un izvadā pat ar teatralizētu šovu! Žēl, ka es te nebiju vasarā… Starp citu ja gribi uzzināt vairāk spied uz radio 😀

A4

Pastaigājoties pa pilsētu, ieraudzīju ko neparastu, tāpēc piegāju tuvāk.  Kas tad tas? Ceļmalā tup saposies zaķis!

,,Sveiks, mani sauc Latvijas lācītis! Es esmu atbraucis ciemos! Ko tu te ceļmalā dari?”

,,Sveiks, mīļais draugs! Tevi jau te visi sen gaida! Es esmu Lieldienu Zaķis! Mani te nolika mana mamma Zilgma Raupa. Paskaties, kā viņa mani saposusi uz svētkiem? Vai es Tev patīku? Visi mani apbrīno un apciemo! Tu satiksi arī citus manus brāļus un māsas!”

,,Tu esi brīnišķīgs! Lai Tev veicas! Došos ar interesi  tālāk!

,,Laimīgu ceļu, lācīt!”

A5

 

Kā jau teica mans jaunais draugs, es satiku kādu no viņa radiņiem. Tā bija ļoti jauka zaķu meitene.

 

A7

Klāt Marijas tilts pār Sēlijas upi Dienvidsusēju. (Ahhh,tas nu gan ir mēles mežģis) Vietējie to sauc vienkārši par Susēju. Šo tiltu muižas īpašnieks barons fon Hāns nosaucis par godu savai mīļotajai sievai Marijai. Kara laikā 1944.gadā oriģinālo tiltu uzspridzināja, bet tagad uzcelts ir cits.

A8

No tilta paveras brīnišķīgs skats uz upi un bijušo Ērberģes muižas ēku. Kopš 1930.gada te ierīkota skola. Turp arī dodos! Jānofotografējas! Kāds garāmgājējs man palīdz uzrāpties un tilta margas, brīdinot par drošību, un, protams, palīdz man noturēties! Es esmu mazs un gudrs lācis un ceļojot ievēroju visus drošības noteikumus! Nu labi, gandrīz visus 🙂

B1

Beidzot klāt skola. Mani te mīļi sagaida! Jūs jau zināt, ka man tāpat kā lielākajai daļai skolnieku mīļākā stunda ir …… Starpbrīīīdiiis 🙂  Starpbrīdī bērni izbauda brīvību un spēlējas pie sporta angāra! Kā man tas patīk! Piebiedrošos!

B2

Tad redz, kāda tā muiža jeb skola izskatās! Skaista un sakopta ēka! Bet kāds dižs ozols skolas pagalmā! Tam esot kādi 350 gadi! Baigais opītis! Es gribu uzrāpties un to samīļot!

B4

Ozols ir tik liels, ka nekas nesanāk! Bērni mani sveicina un saka, ka no viņiem arī neviens te vēl neesot uzkāpis. Gan jau aiz cieņas pret veco kungu! Pamērīšos, kurš varenāks??  Es vai ozols?  Jūtos pavisam niecīgs milža pakājē. Bet tad ozols man klusi pačukstēja, ka arī mazs cinītis (kā es) gāžot lielus vezumus! Viņš nezinot citu lāci, kas tā kā es apceļotu savu mīļo zemīti Latviju.

B5

Mani, kā jau visus tūristus Ērberģē ,sagaida vecās muižas ,,saimniece” un pats Baronlielskungs . Tie tik ir notikumi! Jūtos bezgala pagodināts!

A6

Par manu viesošanos interesējās reģiona laikraksta ,,Staburags” žurnālisti, un tā nu 2015.g 24.marta avīzes numurā tapa rakstiņš par mani. Tagad taču ir svarīgi būt mēdiju uzmanības centrā! Jūtos glaimots, tagad esmu slavens, tik slavens, ka pat kāda kaza piedāvāja mani aizvest uz nākamo Latvijas pilsētu. Attā, mazzalvieši un ērberģieši! Paldies par viesmīlību!

 

 

 

 

 

Previous Post

Next Post

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *