Rss

Nīgrande

Sveiki, šoreiz mani  ceļojumā pa Nīgrandi pavadīs Elīna – īsta Nīgrandes iedzīvotāja. Dosimies ceļā!
1

Savu ceļojumu mēs sākām pagasta augstākajā vietā – Kalnaišu kalnā, šeit vasaras saulgriežos tiek svinēti Jāņi. Es gribētu nākamos Jāņus nosvinēt šeit, pie lielā ugunskura ar dažādām tradīcijām.

2

Mēs devāmies pastaigā pa Spiņņu upes krastu, kad es ieraudzīju tiiiiiiiiik milzīgu koku. Es biju ļoti pārsteigts un pie sevis domāju,  vai pat kāds varens lācis spētu tajā uzkāpt, man tas noteikti nebūtu  pa spēkam. Tas ir Ķederu ozols un tā apkārtmērs ir sešarpus metru.

3

Nīgrandē ir daudz interesantu dabas veidojumu, piemēram, tikko minētais ozols un šis Meldzeres dobumakmens. Lai cik dīvaini neizskatītos šis dobums, to ir veidojusi daba. Cilvēki tajā met naudu, jo, kā vēsta leģenda, tas nes veiksmi un labklājību.  Tā kā man līdzi nebija naudas, ko iemest, iekāpu dobumā pats.

4

Andrejs Spāģis bija skolotājs, rakstnieks un publicists. Viņš ir sarakstījis vairākas mācību grāmatas. Tautas atmiņās skan teiciens „Spāģis varēja zirgu iemācīt grāmatā!”. Šeit mēs esam pie Andreja Spāģa pieminekļa. Stāvot pie tā, skatiens vērsās uz skolu, kur strādājis Andrejs Spāģis, – vai ārā pēkšņi neiznāks kāds gudrs zirgs? 🙂

 

 

 

5

Oho, es iesaucos, kad ieraudzīju šo cepli.  Tas ir varenais Alšu kaļķu ceplis, kas kādreiz bija pazīstams visā Latvijā. Kaļķakmens šeit ir iegūts jau kopš 16.gadsimta, lai gan krāsnis kaļķa dedzināšanai uzbūvētas tikai pirms Otrā pasaules kara. (Interesanti, ko ar kaļķi darīja pirms cepļa uzbūvēšanas?) Šodien tas ir tikai vēstures piemineklis – ražošana ceplī vairs nenotiek.

 

6

Esam ceļā no Alšiem uz Nīgrandi. Leģenda vēsta, ka kaut kur šeit atrodas priedes, pie kurām ir tikusi aprakta Napoleona naudas lāde. Jā… priežu šeit ir daudz… Un naudas meklētāju – ne mazāk. (Oliņ Boliņ varbūt palīdzēs….)

 

7

Re, kur baznīcas torņa smailē gailis lepni grozās! Tas tur tup jau no 18.gadsimta. (Man likās, ka viņš uz mani patiešām paskatījās.) Tā ir Nīgrandes luterāņu baznīca –  pagasta vecākā ēka.

 

8

Braucot pa ceļu, kreisajā pusē ir Venta, bet labajā diezgan vientuļa māja ar nosaukumu „Miesti”. Vai varat iedomāties, ka šajā vietā kādreiz bijusi pilsēta? – 1656.gadā. Nosaukums gan tai bijis interesants – Pīlesmiests.

Šņuk, šņuk, kāpēc gan ne Lāčmiests? Vai tad tas neizklausās mīlīgāk?

 

 

9

Nu esam pie vecās slavenās Nīgrandes klēts, kas celta  1790.gadā – iekšā esot Nīgrandes muzejs. Tajā šoreiz netikām, jo izrādās, ka lāčus muzejos nelaiž. Kāda netaisnība!!! Aizvainots apsēdos uz staba un sāku iejusties gaiļa lomā. Spiediet uz manis un uzziniet vairāk!

 

10

Tuvojamies bērzu birzij, ko vietējie sauc par Rakstnieku birzi. Īsta izskaidrojuma tam nav, taču, iespējams, tas ir tāpēc, ka “bijis te ir Ziedonis un viņa akmens atvestais“. Re, mani arī pārņem dzejiska noskaņa.

11

Šis ir ļoooti liels piemineklis (manuprāt, tas ir vismaz 20x lielāks nekā es.) Tas veltīts latviešu rakstniekam Jēkabam Janševskim, pieminekļa autore ir Maija Eņģele. Savas atmiņas par dzimto vietu rakstnieks ir uzrakstījis romānā “Bandavā”. (Ļoti skaists romāns, dziļi sirdī ikviens, arī es, esam romantiķi.)

12

Turpmākajās dienās viesojos ciematā Kalni. Devos uz kultūras namu, kas ir augstākā celtne šajā ciematā. Man bija unikāla iespēja uzkāpt uz kultūras nama jumta, kur mitinās Zaļā ragana. Man ir tiiiiik bail, viņa mani satvēra… GLĀBIET!!!!!

 

 

13

Kreiso! Kreiso! Viens! Divi! Trīs!

Atvainojiet, vēl joprojām neesmu atguvies no aizraujošā gājiena. Izrādās, ka Kalnos ir arī vidusskola ar Valsts Aizsardzības Mācības novirzienu. Es tur satiku 12. klases audzēkņus un redzēju, cik staltam, pašpārliecinātam un disciplinētam ir jābūt karavīram. Lai cik ļoti man negrbētos atzīt, bet par karavīru es tomēr nederu.

 

14

Viss, ko es redzēju Kalnos, ir Jāņa Blūma nopelns. Viņš bija kādreizējā kolhoza “Jaunais komunārs” vadītājs. Man ar viņu nebija iespēja tikties klātienē, taču Kalnu bibliotēkā goda vietā ir novietots Jāņa Blūma – Saldus novada Goda Pilsoņa un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka – attēls. Bibliotēkā tas katru gadu lepojas ar jaunu Jāņu vainagu. Arī pats Jānis Blūms ir biežs viesis gan bibliotēkā, gan skolā. Viņa finansiālais atbalsts  jūtams ik uz soļa.

 

 

17

“Attā, Nīgrande! Attā, rūķīši!”, es nosaku, atvadoties no Nīgrandes pagasta un pamājot ar roku Kalnu bibliotēkai, no kuras logiem raugās smaidoši rūķi. Tiksmies nākamreiz!

 

Previous Post

Next Post

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *